.... [ 1 ]
Anekdote iz dzīves. Stāv divas meitenes un par kaut ko aktīvi sarunājas. Blakus stāv vēl viena meitene, kura klusē un klausās. Te viena no pirmajām divām paskatās uz trešo un izmet: «Eu, tu esi īmō?» Tai pašā laikā kādā Latvijas portālā, meklētājā ierakstot vārdu «emo», izlec ap 2600 jauniešu profilu, kuros ierakstīts šis vārds. Tieši tik divējāds ir šis mūzikas/dzīves stils. No vienas puses, gandrīz vai lamuvārds. No otras puses, vārds, ar kuru sevi apzināti cenšas asociēt tūkstošiem jauniešu Latvijā un pasaulē. Un tad, kā apgalvo zinātāji, ir vesela rinda lietu, kas jāveic, lai pievienotos emo piekritējiem jeb emocionāli noskaņotajiem jauniešiem, kuri lasa dzeju un sacer skumjas balādes. Pirmkārt, jāmaina sava garderobe, t. i., jāsāk valkāt apspīlētas bikses, kedas, matu stīpiņa un kantainas brilles melnos rāmjos, jāizdur pīrsings lūpā un jāuztaisa melna matu rota, saukta arī par pačku. Otrkārt, jāiemanās bildēt pašam sevi, paceļot virs galvas fotoaparātu un sataisot skābu seju. Ak, protams, neaizmirstot pārlikt pāri sejai obligāto matu šķipsnu. Treškārt, jāapmetas uz dzīvi tumšākajā istabas stūrī un jāraud vismaz 14 stundu diennaktī. Kā pati redzi, jo vairāk priekšnoteikumu, jo muļķīgāki tie kļūst. «4TEENgirl» noskaidro, kā tas viss sākās un kāpēc emo kustība ir apvīta ar tik daudziem mītiem un melna acu zīmuļa kārtām.
Dzimšanas dienu svin Amerikā
Vārds «emo» ir saīsinājums no mūzikas žanra nosaukuma: emotionaly driven hardcore punk jeb emotional hardcore. Tas ir cita mūzikas žanra — indie rock — apakšžanrs. Lai nemocītu tevi ar pārāk daudz svešvārdiem angļu valodā, sāksim ar emo dzimšanas dienu. Tā ir pagājušā gadsimta 80. gadu beigās Vašingtonā, ASV. Agrīno emo pārstāvēja tādas grupas kā «Rites of Spring» un «Embrace», kas muzicēja diezgan pancīgā stilā. Tas nozīmēja dinamisku skaņas maiņu (no ļoti skaļas uz knapi dzirdamu) un pēkšņus solista kliedzienus un vaidus dziesmas vidū. Laika gaitā dažas grupas ķērās pie eksperimentēšanas, un rezultātā dziesmās tika iepludinātas sarežģītas, bet labi nostrādātas ģitāras partijas. Šādā formā emo pamazām izplatījās ārpus Vašingtonas, un to pārņēma arvien vairāk tā saucamo panku grupu. 90. gadu sākumā aizsākās jauns melodiskā panka grupu karagājiens, kas laika gaitā ieguva arvien jaunas nianses.
Lūdzu, mēs negribam būt emo!
Jau 90. gadu beigās emo kļuva par tādu kā stila un kulta lietu. Atlika tikai 1998. gadā žurnālam «Teen People» paziņot, ka emo ir mūzikas stils nr. 1, lai viss sagrieztos ar kājām gaisā. Sabiedrība arvien biežāk emo birku piekāra grupām, kuras nemaz nevēlējās piederēt šim žanram («Jimmy Eat World», «The Get Up Kids» un «The Promise Ring»). Un, tiklīdz piedzima jaunas apvienības, kuru muzicēšanas stils līdzinājās agrākajam emo, arī tās tika iemestas tajā pašā mūzikas žanra atvilktnē.
Laikam ejot, emo stils vēl vairāk attālinājās no tā sākotnējā rakstura, tādējādi no mūzikas žanra kļūstot par apakšžanru un/vai subkultūras paveidu. Svarīgāks par mūziku kļuva pašu mūziķu izskats, kas vienlaikus ļāva rasties arvien vairāk stereotipiem par emo būtību. Dzima pat īpašs ģērbšanās kodekss, kuru ievēro visas mūsdienu blices, kas labprātīgi (vai tādēļ, ka tā lēmis grupas producents un menedžeris, sak, pārdosiet vairāk plašu) piekritušas saukties par emo grupām: šauri, novalkāti T krekli, izbalējuši džinsi, piķa melni krekli, kedas, ap acīm apvilktas tumšas līnijas utt. Ko, bet kā tad ar mūziku? Atklāti sakot, švaki. Aizgāja pat tiktāl, ka divas dažādas grupas, kuru muzicēšanas stils nebūt nav vienāds, tika piesauktas — līdz ar vārdu emo — tikai tāpēc, ka abas ģērbjas pēc viena un tā paša parauga. Beigu beigās notika tas, kas nenovēršami notiek ar jebkuru augsto mākslu, — emo kļuva par parastu modes kliedzienu, kam sāka sekot katrs, kuram nebija slinkums. Vēl vairāk — tas kļuva arī par veidu, kā nopelnīt uz satrakojušos jauniešu rēķina. Mūsdienās to īpaši redzami izmanto mūzikas biznesa darboņi Lielbritānijā, kur vai ik mēnesi mūzikas fabrika izspļauj pa jaunai zēnu grupai, kas sevi klasificē kā emo pārstāvjus.
Par robotiem un citiem emocionālajiem
Minēto iemeslu dēļ mūsdienās jēdziens emo kļuvis tik plašs, ka ir neiespējami raksturot un precīzi izšķirt, kas tad emo īsti ir un kas — nav. To, cik absurdi ir strīdi un cīniņi starp īstajiem un neīstajiem emo piekritējiem, pierāda kāda intervija. 2003. gadā Gijam Pikjoto (Guy Picciotto) no grupas «Fugazi» (viena no agrīnajiem emo stila pārstāvjiem) tika jautāts, kā viņš jūtas kā emo žanra radītājs. Uz to mūziķis atbildēja: «Es nezinu, kāpēc man piedēvē šos laurus. Es pat nekad neesmu atzinis emo kā mūzikas žanru. Toties zinu, ka ikviena grupa, kas tiek pie emo birkas, to ienīst un mēģina no tās tikt vaļā. Ja man jāsaka godīgi, man liekas, ka visas grupas, kurās esmu spēlējis līdz šim, bija pankroka apvienības. Iemesls, kādēļ šo grupu dalīšanu emo un ne-emo uzskatu par stulbu, ir tas, ka arī grupas pirms manis spēlēja emocionālu mūziku. Viņi taču nebija roboti vai kas tamlīdzīgs, vai ne?!» Kur vēl labāk — mūziķis, kuru uzskata par emo kustības dibinātāju, noliedz, ka šāds žanrs vispār jebkad ir pastāvējis... Turpmākajos gados emo stila un piekritēju izsmiešana tikai turpinājās un nav beigusies vēl šobaltdien. Ko no tā visa tu vari secināt? Tikai to, ka šis stils — tāpat kā savulaik panks vai reps — ar laiku atkāpsies jauna modes kliedziena priekšā. Kad tas notiks? Visticamāk, tad, kad no interneta sarunu programmas «Skype» nozudīs profila tēls ar piķa melnajiem matiem un vienu šķipsnu, nodevīgi pārmestu pāri labajai acij.
Emo [ 0 ]
Emo ir rokmūzikas stils, kuru raksturo dažas neatkarīgās pārmaiņas mūzikā ar kopīgām stilistiskām saknēm. Šī termina lietošana ir bijis iemesls daudzām diskusijām . 80-to gadu vidū termins EMO raksturoja HARDCORE PUNK subžanru , kuru radīja Vašingtonā, D.C. mūzikas skatuve. Dažus gadus vēlāk termins EMOCORE tika lietots , lai raksturotu emocionālus grupu izpildījumus uz Vašingtonas D.C. skatuves un tādus apgabala skatuvju atzarojumus kā Rites of Spring , Embrance , One Last Wish , Beefeater , Gray Matter , Fire Party , un vēlāk arī Moss Icon.